Elisters Kroulijs (1875-1947)

Elisters Kroulijs (1875-1947) - visstrīdīgākais un varbūt vismazāk saprastais sava laika mags un okultists Elisters Kroulijs ir gan zākāts, gan dievināts. Viņš bija cilvēks, kam piemita gan rupjas pārmērības, gan spožums. Viņš uzskatīja sevi par citu dižu okultistu reinkairnāciju; pāvesta Aleksandra VI , kas bija slavens ar mīlestību uz fiziskām baudām; Edvarda Kelija, Džona Di bēdīgi slavenā asistenta Elizabetes laika Anglijā; Kaliostro un Elifāsa Levi, kas nomira tajā pašā dienā, kad piedzima Kroulijs. Viņš ari ticēja, ka bijis Ankh-f-n-Khonsu, XXVI dinastijas ēģiptiešu priesteris.
Kroulijs dzimis VorikŠīrā, Anglijā. Viņa tēvs bija aldaris un sludināja plimutismu - 1830. gadā dibinātas Plimutas brāļu sektas uzskatus; Šī sekta uzskatīja sevi par vienīgo patieso kristiešu ordeni. Bērnībā Kroulijs piedalījās sludināšanā kopā ar vecākiem, bet vēlāk sadumpojās. Zēna uzvedība pamudināja māti saukt viņu par «Zvēru» kā Antikristu. Vēlāk viņš nosauca māti par «visaprobežotāko, loģiskāko un necilvēcīgāko bezsmadzeņu fanātiķi». Tēvs nomira, kad Elisteram bija 11 gadu.
Pieaugot Kroulijs ieinteresējās par okultām zinībām. Viņš ari atklāja, ka uzbudinās no spīdzināšanu un asiņu aprakstiem, un viņam patika fantazēt, ka viņu pazemo izvirtule, kas ir gan ļauna, gan neatkarīga.
Kroulijs iestājās Trīsvienības koledžā Kembridžā, kur rakstīja dzeju un patstāvīgi nodarbojās ar okultām studijām. Viņam patika kāpt klintīs un kalnos, un viņš mēģināja uzkāpt vairākās augstākajās Hima-laju virsotnēs. 1898. gada Kroulijs izdeva pirmo dzejoļu grāmatu Aceldama, A Place to Bury Strangers in. A Philosophical Poem. By a Gentleman of the Univer-sity of Cambridge. Priekšvārdā viņš attēloja, kā Dievs un Sātans cīnījušies par viņa dvēseli: «Dievs uzvarēja, un tagad man palikušas tikai vienas šaubas - kurš no viņiem abiem bija Dievs?»
Kroulijs gribēja kļūt pazīstams kā dižens cilvēks, Viņš izvēlējās maģiju drīzāk par aicinājumu, nevis iemīļotu nodarbošanos, kad bija izlasījis Edvarda Artura Veita «Grāmatu par melno maģiju un līgumiem» (The Book of Black Magic and of Pacts), kas dod mājienus par slepenu lietpratēju brālību, kura sniedz okultas gudrības noteiktiem jaunuzņemtajiem. Kroulijs ieintriģēts aizrakstīja Veitam, lai iegūtu vairāk informācijas, un Veits viņam ieteica Kārla fon Ekartshauzena «Mākonis virs svētnīcas» (The Cloud upon the Sanc-tuary), kur stāstīts par Lielo balto brālību. Kroulijs apņēmās iestāties šajā brālībā un sasniegt augstāko pakāpi.
1898. gada 18. novembrī Kroulijs iestājās Hermētiskā Zelta Ausmas Ordeņa Londonas nodaļā, kas bija LieJās baJtās brālības pirmais jeb ārējais ordenis. Kroulijs atklāja, ka viņam piemīt dabiskas spējas maģijā, un strauji virzījās hierarhijā uz augšu. Viņš sāka praktizēt jogu, tajā laikā atklājot savas agrākās inkarnācijas. Viņš pameta Trīsvienības koledžu, neie-guvis zinātnisku grādu, noīrēja dzīvokli Cānserileinā, nosauca sevi par grāfu Vladimiru un pilnībā nodevās okulto zinību studijām. Viņš virzījās uz priekšu Pirmajā ordenī un centās iestāties Lielās baltās brālības Otrajā ordenī, rozenkreiceru ordenī, ko sauca ari par Sarkanās rozes un zelta krusta ordeni. Pēc šī bija augstākais Sudraba zvaigznes jeb AļA} (Argentum As-truni) ordenis, kuram bija trīs pakāpes: Tempļa kungs, Mags un Ipissimus. Pēdējo varēja sasniegt, vienīgi šķērsojot nezināmu un kartē neiezīmētu bezdibeni.
Kroulijs sīvi sacentās ar S. L. Makgregoru Meizersu, Hermētiskā Zelta Ausmas ordeņa vadoni un magu. Meizerss mācīja Kroulijam Abramelīna maģiju, taču nebija ieguvis nevienu no AļA} trim pakāpēm. Abi sastrīdējās, un Meizerss it kā raidījis dabas elementu armiju uzbrukumā Kroulijam. Kroulijam bija nesaskaņas arī ar citiem Zelta Ausmas ordeņa locekļiem, un iznākumā viņš tika izslēgts no ordeņa. Viņš meklēja iespēju pats iegūt Ipissimus pakāpi.
Kroulijs daudz ceļoja. Viņš studēja Austrumu misticismu, tai skaitā budismu, tantrisko jogu un idzinu. Kādu laiku viņš dzīvoja Skotijā, vientuļā vietā netālu no Lohnesa ezera. 1903. gadā viņš apprecēja Rozi Keliju, kura dzemdēja viņam vienu bērnu. Roze sāka saņemt vēstis no astrālās pasaules un 1904. gadā sacīja Kroulijam, ka viņš saņemšot ārkārtīgi svarīgu vēsti. Tā nāca no Aivasa, gara un Kroulija svētā sargeņģeļa jeb Patiesās būtības. Kroulijs vēlāk ari identificēja Aivasu kā maģisko strāvu jeb Saules fallisko enerģiju, ko šumeri pielūdza kā Saitanu, «velnu-dievu», un ēģiptieši - kā Setu. 1904. gada aprīlī trīs dienas pēc kārtas no divpadsmitiem līdz vieniem dienā Aivass it kā manifestējies kā balss un diktējis Kroulijam «Likumu grāmatu» (The Book of the Laws) - varbūt pašu nozīmīgāko darbu viņa burvja karjerā. Tas ietver Telemas likumu: «Viss likums ir - dari, ko vien vēlies.» Lai gan daži iztulkojuši, it kā tas nozīmējot darīt to, kas patīk, patiesībā tas nozīmē darīt to, kas cilvēkam jādara, un neko citu. Kroulija piekritēji apgalvo, ka Telemas likuma dēļ viņš ir viens no dižākajiem magiem vēsturē.
Aivass ari vēstīja Hora jaunās mūžības, cilvēces trešā laikmeta atnākšanu. Trīs laikmeti tika attēloti kā pagānisms, kristietība un Telema, ko attiecīgi pārstāv Izīda, Ozīriss un Hors. Kroulijs uzskatīja sevi par jaunās mūžības pravieti.
Laikā no 1909. līdz 1913. gadam Kroulijs publicēja Zelta Ausmas slepenos rituālus savā periodiskajā izdevumā The Equinox, kas kalpoja arī viņa dzejas izplatīšanai. Meizerss mēģināja dabūt izpildrakstu, lai apturētu Krouliju, taču cieta neveiksmi. 1912. gadā Kroulijs bija iesaistījies Ordo Templi Orientis - vācu okultā ordenī, kas piekopa maģiju.
1909. gadā Kroulijs pētīja astrālās pasaules līmeņus kopā ar savu palīgu dzejnieku Viktoru Neibergu, lietojot Enoha maģiju. Viņš ticēja, ka šķērso bezdibeni un savieno savu apziņu ar Visuma apziņu, tādējādi kļūstot par Tempļa valdnieku. Viņš aprakstīja astrālos ceļojumus darbā «Vīzija un balss» (The Vision and the Voice), kas pirmoreiz publicēts izdevumā Equinox pēc viņa nāves 1949. gadā.
Kroulijs uzturēja vairākas «izvirtules». Vispazīstamākā no viņām bija Lea Hirsiga, «Tota pērtiķiene», kas kopā ar Krouliju nodevās dzeršanai, narkotikām un seksuālai maģijai un reizēm spēja sazināties ar Aivasu. Kroulijs acīmredzami vairākkārt mēģinājis ar dažādām izvirtulēm dzemdināt «maģijas bērnu», taču neviens mēģinājums nebija veiksmīgs. Vēlāk viņš attēloja Šos pūliņus savā romānā «Mēnessbērns», kas iznāca 1929. gadā.
No 1915. līdz 1919. gadam Kroulijs dzīvoja ASV. 1920. gadā viņš devās uz Sicīliju un nodibināja Telemas klosteri, ko bija iztēlojies kā maģijas koloniju.
1921. gadā, kad Kroulijam bija 45 gadi, viņš ar Hirsigu sarīkoja rituālu, kura laikā Kroulijs sasniedza Ipis simus pakāpi un, pēc paša mīklaina attēlojuma, kļuva par dievu («Tāpat kā ir Dievs, tā ari esmu es»). Viņšnevienam neatklāja, ka sasniedzis Ipissimus pakāpi,vienīgi deva mājienu Magical Record, ko privāti izdevadaudz vēlāk, 1929. gadā. Tomēr pēc pārvēršanās Hirsigai viņš likās neciešams. Kroulijs vēlāk viņu pametaun apgādājās ar jaunu izvirtuli, Dorotiju Olsenu.
1922.gadā Kroulijs pieņēma uzaicinājumu vadīt Ordo Templi Orientis. 1923. gada parasti nelabvēlīgais preses spiediens noveda pie tā, ka viņu izraidīja no Sicīlijas, un viņam bija jāpamet klosteris. Pēc klejojumiem pa Franciju (kur viņš nodevās heroīna lietošanai), Tunisiju un Vāciju Kroulijs atgriezās Anglijā.
1929. gadā viņš Leipcigā apprecēja otro sievu Mariju Ferari de Miramaru.
Vēlākajos gados Krouiiju mocīja slikta veselība, atkarība no narkotikām un finansiālas grūtības. Viņš turējās virs ūdens, publicējot savus darbus - gan dokumentālus, gan daiļliteratūru. 1945. gadā Kroulijs apmetās pansijā Heistingsā, kur nodzīvoja mūža pēdējos divus gadus - no agrākās enerģiskās personības bija atlikusi tikai izkliedēta ēna. Šajos pēdējos gados Arnolds Krauters iepazīstināja Krouliju ar DŽeraldu B. Gārdneru. Pēc Gārdnera teiktā, Kroulijs viņam stāstījis, ka esot ticis iesvētīts burvju mākslā kā jauns cilvēks. Kroulijs nomira 1947. gadā privātā viesnīcā Heistingsā. Viņa mirstīgās atliekas tika kremētas un nosūtītas sekotājiem Amerikas Savienotajās Valstīs.
Starp citām Kroulija publicētajām grāmatām ir «Narkomāna dienasgrāmata: Maģijas teorija un prakse» {The Diary of a Drug Fiend: Maglck in Theory and Practice), kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no vislabākajām grāmatām par ceremoniālo maģiju; stāstu krājums The Strategem; The Equinox of' the Gods, kur izklāstīta «Likumu grāmata» ka cilvēces jaunā reliģija; un «Tota grāmata», taro «Grēksūdze» viņa interpretācijā sākotnēji bija iecerēta kā autohagiogrāfija sešos sējumos, bet iznāca tikai divi pirmie sējumi. Simboliski, ka viņam bija nesaskaņas ar izdevniecību, kuru pārņēma viņa draugi un kuras darbība vēlāk beidzās. Atlikušās salikuma slejas un manuskripti — viņš tika diktējis Hirsigai heroīna iespaidā - pazuda vai tika izvazāti. Tos savāca un izrediģēja Džons Si-mondss un Kenets Grants un 1969. gadā izdeva vienā sējumā.
Kroulijs dažos darbos sevi sauca par «valdnieku Terionu» un Frater Perdurabo. Viņš atšķirīgi rakstīja vārdus magie un magiek, lai «atšķirtu magu zinātni no visiem tās viltojumiem». Daži mūsdienu okultisti joprojām seko viņa piemēram.